Finanšu antropoloģija. Lekcijas par naudas nozīmi

Kopš 19. gadsimta vidus ekonomikas teorijā ir dominējis neoklasiskais virziens. Šis teorētiskais diskurss balstās šādos būtiskos pieņēmumos par cilvēka un sociālo sistēmu iedabu: 1) cilvēks ir racionāla būtne, viņu motivē interese apmierināt savas vajadzības; 2) resursi ir ierobežoti, tāpēc cilvēki ir spiesti par tiem konkurēt. Šāda veida atziņas izglītojamie patlaban apgūst skolās un universitātēs. Taču šai intelektuālajai tradīcijai ir viens nopietns Ahilleja papēdis – tā uzskata naudu par kaut ko pašsaprotamu! Nauda ir līdzeklis, kas ļauj atvieglot darījuma pamatā vienmēr esošu barteru. Tomēr tieši šis teorētiskais aizkars liedzis ekonomistiem gan paredzēt, gan arī izprast finanšu krīzes būtību. Tāpēc šajā lekcijā ieskicēsim neoklasiskās teorijas elementus un tās ideoloģisko kontekstu un nozīmi mūsdienās. Ievadlekcija palīdzēs turpmāk izprast teorijas un uzskatus par naudu, kas ir radikāli atšķirīgi un atrodas ārpus esošā ekonomikas teoriju kanona.

Naudas rašanās ir cieši saistīta ar politiskām tendencēm un pārmaiņām. Seno civilizāciju tempļos grāmatvedības uzskaites sistēmas tika ieviestas, lai pierakstītu parādus un darījumus starp valsts pārvaldes iestādēm un tirgoņiem. Līdz ar parādu aplikšanu ar procentu likmēm seno valstu ekonomiskajā dzīvē aizsākās regulāras parādu un finanšu krīzes. Lai tās risinātu, valdnieki tikpat regulāri īstenoja vispārēju parādu atcelšanu. Savukārt monētu parādīšanās pasaules vēsturē (Ķīnā, Indijā un Grieķijā vienlaicīgi!) norāda uz naudas vardarbīgo būtību: monētas tika kaltas, lai maksātu kareivjiem, kuri tās izmantoja maiņas darījumos ar iekaroto zemju iedzīvotājiem, kuri savukārt bija spiesti tās regulāri atdot jaunajiem valdniekiem. Kā izrādās, centralizētas politiskas struktūras aktīvi veicina tirgus attiecības starp cilvēkiem. Parādu atcelšanas tradīcija – ekonomikas atgriešana līdzsvarā – ir aizmirsts, taču būtiski svarīgs kristietības vēstījums.

Pēdējos 30 gados intelektuālos nostūros tiek aktīvi aprunāta un tikpat aktīvi demonizēta jauna, revolucionāra ekonomikas teorija – MMT. Viena no tās centrālajām un strīdīgākajām premisām ir šāda: valstis ar suverēnu valūtu nevar bankrotēt. Šīs valstis vienmēr varēs radīt nepieciešamo naudas summu, lai nomaksātu parādus. Šādi MMT cenšas lauzt tradīciju, kuras ietvaros mājsaimniecību un valstu budžeti tiek uzskatīti par ekvivalentiem. MMT pārstāvji argumentē, ka valsts budžeta deficīts ne vienmēr ir slikts un ka tas pat ir nepieciešams ekonomiskas recesijas periodā, tā veidojot saikni ar Dž. M. Keinsa ekonomikas teoriju. Analizējot to, kā naudas plūsma strādā ikdienā, MMT teorētiķi piedāvā visai pārsteidzošus secinājumus, noraidot vispārpieņemtas “patiesības”, piemēram, par nodokļu reālo funkciju: pirms valsts var iekasēt nodokļus, tai ir nepieciešams attiecīgo valūtu palaist apritē, un tas nozīmē, ka nodokļus nevar uzskatīt par valsts galveno ienākumu avotu, jo sākotnēji šie “nodokļi” valstij ir jātērē. Šajā lekcijā ieskicēsim veidu, kā domāt par globālām un nacionālām finanšu plūsmām, par attiecībām starp centrālajām bankām, valsts kasi un komercbankām caur MMT prizmu.

Kā labāk izprast Latvijas ekonomikas iezīmes un izaicinājumus, ņemot vērā iepriekšējo trīs lekciju atziņas? Kāpēc Latvijā valda tik liela nabadzība, nevienlīdzība un demogrāfiskā krīze? Kāds bija “taupības politikas” mērķis un skaidrojums? Ko īsti nozīmē “fiskālā disciplīna”, un kāds ir tās iespaids uz sabiedrību kopumā? Vai iedzīvotāju lielās kredītsaistības un viņu nespēja atmaksāt parādus ir izskaidrojamas tikai individuālā līmenī? Šis problēmas nebūt nav unikālas pasaules vēsturē. Ekonomikas ritmi nav mainījušies par spīti jauniem, inovatīviem finanšu rīkiem. Tāpēc šajā lekcijā centīšos parādīt, kā pielietot iepriekš aprakstītās ekonomiskās perspektīvas un idejas Latvijas kontekstā, norādot uz potenciāliem risinājumiem. Lai tos ieviestu, ir nepieciešams pareizi un precīzi definēt esošās problēmas, kas aizvien izrādās gandrīz neiespējami dominējošo ekonomikas teoriju ietvaros.